Termins „uroskopija” tika izmantots līdz 17. gadsimtam, kad to nomainīja pret „urīna analīze”, kas ir zināms arī šodien.

Ņemot vērā, ka urīna paraugs ir salīdzinoši viegli savācams un ļoti informatīvs, urīna analīze ir kļuvusi par trešo biežāk nozīmēto laboratorisko izmeklējumu pēc seruma analizēšanas un pilnās asins ainas.

Parasti urīna analīzei var būt vairāki uzdevumi:

1. sniegt papildus informāciju slimības diagnostikā;
2. novērot slimības attīstību;
3. novērot ārstēšanas terapijas efektivitāti vai iespējamos sarežģījumus;
4. iedzimtu vai asimptomātisku slimību skrīnings.

Rezultātu ietekmējošie faktori – būtiski un vēlreiz būtiski!

Pateicoties pēdējo 30 gadu laikā urīna paraugu testēšanas procesā izmantoto metožu standartizēšanai kopā ar tehnoloģisko attīstību un kvalitātes kontroles jautājumu padziļinātāku izpēti, ievērojami ir samazinājusies dažādu ārēju faktoru ietekme uz analizējamo paraugu stabilitāti un attiecīgi uz iegūstamo rezultātu.

Urīna paraugu klīniskā analīze tiek vismaz 10 rādītājiem un tos var iedalīt nosacīti trīs grupās:

1. Urīna fizikālie rādītāji – krāsas, dzidruma un pH raksturojums;
2. Urīna ķīmiskie rādītāji – proteīnu, asins šūnu (eritrocīti un leikocīti), glikozes, bilirubīna, urobilinogēna, ketonu, nitrītu noteikšana.
3. Mikroskopija – kristālu, dažādu šūnu elementu un mikroorganismu noteikšana.

Taču joprojām nemainīga paliek pirms izmeklēšanas fāzes (piemēram, sagatavošanās pirms parauga savākšanas vai parauga transportēšanas laiks uz testēšanas laboratoriju vai pieņemšanas punktu) ietekmējošo faktoru būtiska ietekme uz iegūstamo rezultātu. Tas lielā mērā ir skaidrojams ar to, ka urīna paraugi ir salīdzinoši ļoti nestabili un to patiesā kompozīcija var tikt ietekmēta diez gan īsā laikā pēc to savākšanas, kā arī to savākšana notiek ambulatoros apstākļos, piemēram, pacients urīnu savāc mājas apstākļos, līdz ar to ir būtiski precīzi ievērot vairākus priekšnosacījumus, lai iegūstamais rezultāts un tā interpretācija būtu iespējami tuvi pielīdzināmi pacienta esošajam fizioloģiskajam stāvoklim.

Daži no biežāk sastopamiem ietekmējošiem faktoriem:

1. Urīna porcijas raksturojums un tilpums – rīta vidējā urīna porcija (pēc 6-8 stundu miega) vai 24 stundu urīna porcija (specifiskāmiem izmeklējumiem). Testēšanas procesam izmanto ļoti mazus urīna daudzumus (atkarībā no izmantojamās metodes), tomēr parasti iesaka savākt vismaz 10-15 ml urīna.

2. Laiks un temperatūra – urīna paraugs ir jānogādā laboratorijā 2 stundu laikā pēc savākšanas brīža (noteiktiem rādītājiem rekomendē izmantot speciālos urīna savākšanas stobriņus ar konservantu, kas nodrošina ilgāku parauga stabilitāti). Nepieciešamības gadījumā paraugus bez konservanta uzglabā līdz 24 stundām pie 4⁰ -6⁰ C.

3. Dažādu medikamentu lietošana pirms parauga savākšanas – antikoagulanti, antibakteriālie un antifungālie līdzekļi, topikālie antiseptiskie līdzekļi, C vitamīns.

4. Uzturs – augļu un dārzeņu ietekme (sarkanās bietes, rabarberi, paprika, upenes, kazenes).

Ja kāds no ietekmējošiem faktoriem nav bijis ievērots, ir liela iespējamība, ka pamatā tiks negatīvi ietekmēti nosakāmie rādītāji, proti, vairākums nosakāmo rādītāju klātbūtne vai daudzumi var mākslīgi samazināties (retāk palielināties) radot viltus pozitīva vai negatīva rezultāta iespējamību. Tā, piemēram, pārlieku ilga parauga transportēšana vai nepiemērota uzglabāšanas temperatūra var ierosināt kā fizikālo rādītāju izmaiņas (palielinās parauga duļķainība), tā arī ķīmisko rādītāju izmaiņas (glikozes līmeņa samazināšanās).